Tu vari nedaudz ilgāk pagulēt. Tas, protams, priecē. Bet Tu pamosties citādi nekā citā brīvdienā. Tev, visticamāk, jau ir plāns šai dienai, 18.novembrim, jo Tu zini – Latvija šodien neguļ. Latvija šodien svin.

 

Kas sākās kā nedaudz obligāts pasākums, mazam esot, kļuvis par daļu no tā, kas esi pats. Ir lietas, ko saproti un apzinies par savu esību esam. Un ne jau tādēļ, ka tā dara visi. Bet tādēļ, ka pats pie tā tiecies. Tu ar skatienu noglāsti sveces liesmu savā logā Lāčplēša dienā un uzsmaidi karoga lentītēm izrotātiem bērnu ratiņiem. Nav vienotas formulas, kā svinēt svētkus. Un nevajag arī. Visi svin, jo tie ir Latvijas svētki. Tu svini, jo tie ir arī Tavi svētki. Jo Tu esi Latvija.

 

Pilsētā jaušama klusa rosība. Sabiedriskais transports ir pilnāks. Cilvēki dodas ārā, neraugoties uz spēcīgo salu un kādu stindzinošāku vēja brāzmu. Daba un pilsētvide ir tādā kā sastinguma stāvoklī starp rudeni un ziemu. Sarkanbaltsarkanais izceļas pret tēraudpelēkajām novembra debesīm.

 

Rīgā, 11.novembra krastmalā, kur vēl pirms nedēļas Rīgas pils mūrī gailēja tūkstošiem svecīšu, soļo karavīri, brauc bruņu tehnika, lido gaisa spēki. Orķestra ritmiskā mūzika mijas ar motoru rūkoņu, karavīru soļu atbalsīm pret asfaltu un bērnu čalām. Mazākie sasēdināti vecākiem uz pleciem, lai labāk redzētu. Jauni pārīši sadevušies rokās un saspiedušies kopā, lai siltāk. Sirmi vīri un dāmas ar sejā jaušamu lepnumu. Cilvēku vaigi ir sārti, tajos kniebj sals. Dvaša soļojot cilājas no karavīru mutēm. Viņi visi šeit, šajā brīdī, ir Latvija.

 

Vējš pluina Latvijas karodziņus cilvēku rokās, karogus, kas atspiesti pret karavīru pleciem, karogus, kas nostiepti, rotājot tiltus. Bet tie turas. Tie turas un iztur. Šajā dienā karogs iegūst īpašu spēku. To stiprina karoga lentītes, kas piespraustas pie cilvēku krūtīm. Tas atbalsojas karoga lentītēs, kas apsietas ap automašīnu atpakaļskata spoguļiem. Sarkanbaltsarkans motīvs – karogā, Lielvārdes jostā – caurvij Latviju. Tas sākās klusu, it kā nejauši, pa vienai karoga nozīmītei kāda mēteļa atlokā, novembrim sākoties. Bet tas pieņemas spēkā. Tas parādās pilsētvidē, to pārraida televīzijas. Visā Latvijā notiek karoga lentīšu locīšana un izdalīšana. Tas ir mūsu mūsdienu rituāls, kas padara mūsu karogu spēcīgu. Spēcīga tauta zem spēcīga karoga.

 

Kad parāde izklīst, ģimenes sapulcējas kopā. Gan mājokļos, gan kafejnīcās, gan restorānos. Šis ir brīdis, kad svinīgo daļu nomaina sirsnīgums. Aukstu vēju nomaina savējo siltums.

 

Sarkanas sveces kontrastē ar baltiem galdautiem. Gan vieni, gan otri apliecina – ir svētki. Aveņu kūkas ar krēma pildījumu, sarkanbaltsarkani makarūnu cepumi, bietes ar kazas sieru, dzērvenes pūdercukurā, gaišas pankūkas ar zemeņu ievārījumu... Šie nav izēšanās svētki, bet tik daudzi piedomājuši, lai galdā būtu kas īpašs. Kas latvisks, bet varbūt nedaudz citāds, nekā ierasts.

 

Vakarā Tu vēro svētku uguņošanu. Vai klātienē, vai no tālienes. Ar ģimeni vai draugiem vai arī citiem, kuri vēlas noķert un būt daļa no šī svētku mirkļa. Tu svini, jo tie ir Latvijas svētki. Tie ir Tavi svētki. Jo Tu esi Latvija.

 

/Autors Kārlis Pots/