Uzticēties kādam vai kaut kam nozīmē būt pārliecinātam, ka tu sevi vari nodot kāda cita pārvaldībā – tu jūties, it kā būtu patvēries drošā vietā, tādā kā mierīgas, siltas mājas, kurās tevi pieņem tādu, kāds esi, un kurās tic visam labajam tevī. Tevi pieņem, tev tic, tev palīdz – un tu uzticies. Cilvēks cauri laiku laikiem tiecas uzticēties ģimenei, priekšniecībai, idejām, simboliem un... dievišķajam. Bet vai mēs varam uzticēties paši sev? Mūsu integrētajam nācijas mantojumam?

 

Kad tika dibināta Latvijas valsts, manai vecmāmiņai bija septiņi gadi. Viņa paspēja piedzīvot brīdi, kad pati piedalījās demokrātiskās Saeimas vēlēšanās jau kā balsstiesīga Latvijas pilsone, pirms vēl pie varas nāca autoritārais K. Ulmaņa režīms. Kad man bija kādi desmit gadi, bija padomju laiks, vecmāmiņa stāstīja par laiku pirms okupācijas. Lai arī biju bērns, spilgti atceros, kā kādudien viņa man stāstīja par daudzpartiju sistēmu, par dažādiem demokrātiskās Latvijas politiķiem, par to partiju un politiķiem, par kuriem viņas ģimene balsoja, un kamdēļ.

 

Šis vecmāmiņas stāsts ir viens no mūsu nācijas ģenētiskajiem mantojumiem vai, tautas valodā runājot, – tautas kods. Būtu izcili, ja mēs katrs pats sev definētu, ko vēlamies nodot tālāk, lai mantojums tiktu saglabāts, papildināts un būtu jēgpilns.

Lai valsts varētu būt demokrātiska, vairumam pilsoņu diendienā ir sekmīgi jāiziet cauri kārdinājumu labirintiem. Jāiziet cauri savas personīgās izaugsmes testam – vai un kādu pienesumu es šodien radīju savas nācijas mantojumam? Vai uzzināju kādu jaunu ideju, vai iemācījos kādu jaunu prasmi, vai spēju saklausīt, ko citi man saka, vai tikai izlikos?

 

Es pieņemu, ka viena daļa politikas problēmu rodas no aizmigšanas pašpārliecinātībā. No augstprātīgas iedomas, ka esmu gudrāks un labāks par citiem, kas savukārt rada caurkrišanu miegā un dažāda veida pēkšņus un “pārsteidzošus” exit-us. Populisms ir cilvēka iekšējā protesta spogulis. Un tad ir spoguļa otra daļa – izdarīgi cilvēki, kas naudas, slavas un varas dēļ izmanto šo protesta kritisko masu, lai tās darbību pavērstu savu vai šauras grupas interešu labā. Šķiet, skan vienkārši. Vai varam tikpat vienkārši kaut ko darīt lietas labā? Jā, mēs katrs varam “vingrot” – nemitīgi veikt darbu ar sevi. Būt veselīgi paškritiski, atvērti pasaulei, iedvesmojoties no tās. Tas prasa kaut vai mirkļa pazemību, ieklausīšanos, jo citādi – skaisto var tik vienkārši palaist garām, bet kritisko nesaredzēt.

 

Es gribu, lai mēs šādā veidā dzirdētu, redzētu, elpotu un sajustu dažādus strāvojumus un idejas, neiekrītot rutīnā un stagnācijā, bet, cienot saknes, tiektos uz to labāko iespējamo galotņu vainagu.

 

Kultūras “armija” Eiropā un daudzviet pasaulē jau vairākus gadus priekšplānā izvirza ekoloģijas un sociālās sarunas jautājumus. Un tie veido jaunu jēdzienu – koprade (co-creation). Pārmaiņas klimatā, migrācijas plūsmas, demokrātijas un autoritārisma duelis, ilgtspēja, resursu taupīšana un dabas atveseļošana, jauna veida ekonomikas modeļi, sociālo plaisu mazināšana un cilvēku paradumu maiņa – tie visi ir temati, kurus iztirzā kultūra.

 

Mūsu nācija visaugstākajā mērā pieprot daudzbalsību. Daudzbalsību, kurā ar visu savu atbildību laižam savu balsi kopkorī, vienlaikus sadzirdot un ar cieņu uztverot apkārtējās citu toņkārtu balsis, un tas viss rada vienotu sniegumu. Daudzas balsis, kas rada pacēlumu, kas rada garīgu pārdzīvojumu, kurā mēs augam, kurā esam gana stipri, lai uzticētos savai balsij un ik dienu radītu savas nācijas unikālo mantojumu.

 

Aiva Rozenberga, 
Latvijas institūta direktore, speciāli Delfi.lv