Š.g. 29.februārī Latvijas institūta mājvietā Vecrīgā, Pils ielā 21 notika Latvijas institūta un LU Sociālo zinātņu fakultātes rīkotā diskusija “Tautas attīstība, identitātes un piederības sajūta pētījumos un pēcreferenduma realitātē”. Šī bija jau ceturtā diskusija diskusiju ciklā par nacionālo identitāti, kas tika rīkota sadarbībā ar valsts pētījumu programmu “Nacionālā identitāte (valoda, Latvijas vēsture, kultūra un cilvēkdrošība)”.

 

Valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros LU katru gadu izdod pētījumu apkopojumu „Pārskats par tautas attīstību” (turpmāk – Pārskats). 2010./2011.gada Pārskata mērķis bija aplūkot nacionālo identitāti. Tas sniedz jēdziena „nacionālā identitāte” skaidrojumu un parāda, ar ko tā atšķiras no citām identitātēm, kāpēc tā ir tik nozīmīga gan indivīdam, gan valstij. Skaidrojot nacionālo identitāti, analizēta arī pilsoniskā un etniskā nacionālisma mijiedarbe valstiskās piederības veidošanās procesā. Īpaša uzmanība pievērsta vēsturiskajai atmiņai, tostarp salīdzinot latviešu un krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas atšķirības.

Tajā īpaša uzmanība piešķirta arī Latvijas iedzīvotāju migrācijas jautājumiem, gan skatot tos vēsturiskā perspektīvā, pievēršoties migrācijas lielākajām plūsmām 19. un 20.gs., gan arī aplūkojot pašreizējo migrācijas problēmu loku.

Gatavojot Pārskatu, autoru mērķis bija aicināt lasītāju domāt līdzi par to, kā viņš jūt savas identitātes, kādu vietu šo identitāšu hierarhijā ieņem nacionālā identitāte. Mērķis bija arī aicināt lasītāju izsvērt, kādas ir stiprākās saites, kas veido viņa piederības sajūtu valstij, kas veido šīs piederības kodolu un kas šķiet mazāk svarīgs. Pārskatā izvirzās diskusija par to, kādu nozīmi valstiskajā piederībā veido pilsoniskā un kādu – latviskā dimensija. Autori ir iezīmējuši diskusijas aprises, kādi ir nāciju veidojošie principi Latvijā, šai sakarībā ir jādiskutē par mijiedarbi starp etnisko un pilsonisko nacionālismu.

Daudzus no pārskatā skartajiem nacionālās identitātes aspektiem, tai skaitā jautājumu, kas ir tas, kas veido valstiskās piederības sajūtu, ir aktualizējis arī 18.februārī notikušais valodas referendums. Tāpēc rīkotāji bija aicinājuši gan LU pētniekus, kas ir strādājuši pie Tautas attīstības pārskata par 2010.-2011.gadu, gan sociologus, gan politikas veidotājus, žurnālistus, diasporas un Latvijas sabiedrības pārstāvjus uz diskusiju par to, cik aktuāli ir pētījuma secinājumi, vai iespējams tos izmantot politikas korekcijām un vai šādas korekcijas ir nepieciešamas, lai Latvijā veidotos saliedētāka sabiedrība.

Diskusiju ievadīja aicināti runātāji:

  • Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore, socioloģijas doktore Brigita Zepa;

  • Baltijas Sociālo zinātņu institūta vecākā pētniece, socioloģijas doktore Evija Kļave;

  • Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors, filozofijas doktors Juris Rozenvalds;

  • Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdētājs, biedrības „Par latviešu valodu” valdes loceklis Aldis Austers;

  • Laikraksta „Čas” žurnālists, Latvijas Krievu kopienas valdes loceklis Igors Vatoļins;

  • Izglītības un zinātnes ministra padomnieks, ĀM parlamentārais sekretārs Viktors Makarovs.

Diskusiju vadīja Latvijas institūta direktore Karina Pētersone.

LI direktore K.Pētersone ievadā atgādināja, ka Ārlietu ministrs un Valsts prezidents abi pēc valodas referenduma aicinājuši sabiedrību un valdību pildīt mājas darbu sabiedrības saliedēšanā. Direktore arī uzsvēra, ka neraugoties uz to, ka ir valsts apmaksātas pētījumu programmas un valsts politikas plānošanas dokumenti, pēcreferenduma gaisotnē veidojas spontānas diskusijas, kurās tiek apspriestas rekomendācijas valdībai, kā veiksmīgāk izveidot Latvijā saliedētu sabiedrību. Tāpēc viens no šīs sarunas mērķiem ir paraudzīties, cik lielā mērā jau esošie pētījumi un programmas var kalpot par šādu rekomendāciju avotu.

Otrkārt, sabiedrības saliedētības jautājums un piederības sajuta vai tās deficīts ir aktuāls ne tikai valodas referenduma kontekstā. Tā aktualitāti nosaka arī lielais no Latvijas izbraukušo cilvēku skaits un atsvešinātība no valsts pašu latviešus starpā.

Treškārt, svarīgi ir vienoties, ap ko ir iespējams saliedēt dažādas Latvijas sabiedrības grupas.
Par to arī lielā mērā runā „Pārskats par tautas attīstību: nacionālā identitāte, mobilitāte, rīcībspēja”.

 

1. Nacionālās identitātes jēdziens

 

B.Zepa savā prezentācijā uzsvēra, ka nacionālā identitāte ir subjektīvs jēdziens un raksturīgs indivīdam. Taču tam var izšķirt vairākas dimensijas: psiholoģisko, teritoriālo, etnisko, kultūras, valodisko un politisko vai pilsonisko. Viņa norādīja, ka pētījumā atklāts, ka dažādās sabiedrības grupās ir atšķirīgi priekšstati par savas piederības sajūtas korelāciju ar tādām vērtībām kā latviešu valoda, kultūra, vēsture utt.

Tāpēc cittautiešiem, piemēram, nemaz neliekas pašsaprotami saistīt savu piederību Latvijai ar latviešu valodu. Viņi to vairāk saista ar atrašanos drošā, eiropeiskā vidē, ar piederību konkrētai pilsētai, vietai. Tuvāku attieksmi dažādas pētījumu grupas izrāda pret tādām pilsoniskām vērtībām kā, piemēram, nodokļu maksāšana un likumu ievērošana.

Šīs uztveres un attieksmju atšķirības tad arī būtu jāņem vērā, strādājot pie instrumentiem, kas palīdzētu sabiedrību saliedēt ap kopīgām vērtībām.

B.Zepas prezentācija “Kas ir nacionālā identitāte un pamats piederības sajūtai”

 

2. Nacionālā identitāte un emigrācija


E.Kļave runāja par nacionālo identitāti un emigrāciju, kur piederības sajūta Latvijai veidojas konkurences vidē ar mītnes valsti. Kaut arī pret mītnes zemi sākumā neveidojas piederības sajūta tādās dimensijās kā vēsture, kultūra un etniski-valodiskā puse, jaunas piederības saiknes veidojas ekonomiskajā, sociālajā un psiholoģiskajā ziņā. Tas izskaidrojams ar to, ka bieži vien lēmums doties prom no Latvijas ir pieņemts, salīdzinot vairākus parametrus, kas ietekmē cilvēka izvēli dzīvot tur vai citur. Pētījums rāda, ka kritērijos: gādīga valsts, sociālais taisnīgums, uzticēšanās, iespējas būt patērētājam, sociālā un ekonomiskā drošība, stabilitāte un noteiktība, emocionālā attieksme Latvija emigrantu novērtējumā zaudē viņu mītnes zemei. Valoda un kultūra ir svarīgi elementi piederības sajūtā, taču ne tik spēcīgi, lai atturētu cilvēkus no aizbraukšanas.

E.Kļaves prezentācija “Emigrantu nacionālā identitāte”

 

3. Tautas attīstība emigrācijas ēnā

 

A.Austers runāja par tautas attīstību emigrācijas ēnā. Viņš uzsvēra, ka Cilvēku migrācija ir 21.gs. Realitāte un ka turpmāk vienmēr ievērojama Latvijas sabiedrības daļa atradīsies ārpus Latvijas.
Politiski tas ir pat apsveicami – tā ir sociāla integrācija Eiropas telpā, taču tā sasniegusi pietiekamus apmērus, lai izraisītu nopietnas un aptverošas strukturālas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā. Tā jāuzlūko kā attīstības iespēja, nevis zaudējums, taču attiecīgi jāveido programmas, kā uzturēt saikni un piesaistīt cilvēkus atpakaļ;
Igaunijā netiek novērota tik iespaidīga aizbraukšana: vai mūsu nacionālās identitātes tik atšķirīgas? Gribētos domāt, ka nē, vienkārši apstākļi tādi.

Jāņem vērā, ka emigrē pārsvarā gados jauni cilvēki, meklē ārpus Latvijas to, kā šeit trūkst: laikmetīgas un specializētas zināšanas, atzītu izglītība, materiālo labklājību un kapitāla uzkrājumus.

 

Problēmas: Noplacinās kvalificēta darba resursi, cilvēki ārvalstīs reti strādā atbilstoši savai kvalifikācijai. Latvija kļuvusi par attīstīto Eiropas valstu donori, bez masīvām kompensējošām investīcijām (privātās, struktūrfondi) Latvijas attīstības iespējas būs ļoti ierobežotas. Samazinās politiskā diskursa kvalitāte: ārvalstīs aktīvi tikai 10%, izzūd liberālais, uz reformām orientētais politiskais spektrs. Tāpēc bez pārdomātas valsts saimniecības – cilvēkresursu – attīstības politikas, nākamās izaugsmes periods būs ļoti īss.

 

Topošā NAP prioritāšu novērtējums: Prioritāte – labklājības pieaugums – pareiza: cilvēki aizceļo ne jau tāpēc, ka trūktu svaiga gaisa vai tīra ūdens. Tiek atzīta starptautiskās konkurētspējas par darba resursiem nozīmība sekmīgai attīstībai, uzsvērti nepieciešamie pārkārtojumi uzņēmējdarbības jomā (izmaksu samazināšana, inovāciju ieviešana), izglītībā un zinātnē (masīvas investīcijas kvalitātē, augstskolu programmu atvēršana), nodarbinātības politikā. Tiek novērtēts emigrācijas potenciāls.

 

Kļūdas iepriekšējā periodā (NAP):

Cilvēkresursi nebija prioritāte, valsts pasūtījumi nebija atvērti starptautiskai konkurencei, nekonsekventa infrastruktūras izbūve, nepārdomāta fiskāla politika, kā rezultātā pārkaršana.

 

Ko darīt, lai mazinātu emigrācijas negatīvas sekas, un radītu pamatu zināšanu pārneseiMainīt domāšanu par emigrāciju – ikvienam vērts zināmu laiku pavadīt ārpus Latvijas, redzes loka paplašināšanai, veicināt latviskās izglītības pieejamību ārpus Latvijas.

Eiropas pilsoņu tiesību loks tiktu papildināts ar migrējošo Eiropas iedzīvotāju tiesībām uz nacionālās kultūras un valodas identitātes saglabāšanu un mītnes zemēs tiktu radīti labvēlīgi nosacījumi šo tiesību īstenošanai.
Veicināt ārvalstīs dzīvojošo dalību Latvijas politiskajos procesos: izveidot atsevišķu vēlēšanu apgabalu, lai koncentrētu ietekmi, e-balsošana u.c. Jāatbalsta diasporas organizācijas (piedalās 2%, mediatori starp Latviju un tautiešu kopienām); no šo organizāciju aktivitātes atkarīga savstarpējā tīklošana, platforma uzrunai.

Jāīsteno aktīva repatriācijas politika: cilvēkus jāuzrunā (darba biržas ārpus Latvijas, pastāvīgs kontakts), jāpiedāvā iespējas, jāsamazina ienākumu atšķirības (stipendijas, nodokļu atlaides, subsidēti dzīvokļi).
Referenduma rezultāts: parādīja pārsteidzošu aktivitāti ārvalstīs (3x nekā Saeimās vēlēšanās), parādīja, ka var mobilizēties, ja svarīgi jautājumi izlemjami (atšķirībā no partiju programmām); iedarbojās eksistenciāls jautājums – ja nu vairs nav kur atgriezties? Sabiedrības attieksmē pret diasporu esam tikuši pāris gadus uz priekšu, radīts moments attiecību sakārtošanai.

 

Galvenie secinājumi:


• emigrācija jau ir noticis fakts: mums jāstrādā ar konsekvencēm, mazinot negatīvo un vairojot pozitīvo;
• uzdodot „pareizos” jautājumus, iespējams mobilizēt vēlētājus ārvalstīs;
• attieksme pret diasporu noteikts Latvijas tālākās attīstības trajektoriju: emigrācija metusi nopietnu izaicinājumu, fundamentālas pārmaiņas, cilvēkam jābūt pamatvērtībai.

A.Austera tēzes “Tautas attīstība emigrācijas ēnā”

 

4. Latvijas sabiedrības integrācija

 

J.Rozenvalds retoriski jautāja, cik integrēta ir Latvijas sabiedrība. Mēģinot uz to atbildēt, ir jāvērtē cilvēka iespējas kaut ko sabiedrības dzīvē noteikt. Tautas attīstība arī būtu vērtējama pēc cilvēku izvēles iespējas un līdzdalības. Latvijas situāciju šajā ziņā raksturo lielais aizbraucēju un „par” nobalsojušo skaits valodas referendumā.

Vai referendums ir apliecinājis integrācijas politikas neveiksmi? Latvijā integrācija „no apakšas” ir notikusi veiksmīgāk nekā no „augšas”. Eiropā izpratnē integrācijas procesu izprot kā vienlīdzīgas tiesības un iespējas, demokrātisku iesaisti sabiedrības procesos un starpkultūru kontaktus un kompetenci. Latvijas politikā līdz šim vairāk dominējis ārējais impulss, politiskā konsensa trūkums, procesa nevienmērīgums un nekonsekvence.
Refendums parādīja, ka sabiedrību, īpaši politiķus raksturo paternālisms attiecībā pret cittautiešiem.

J.Rozenvalds izanalizēja trīs politikas dokumentus integrācijas jomā, norādīja uz katra būtiskākajiem trūkumiem un veiksmēm, atšķirībām definīcijās. Taču kā lielāko problēmu politiskajā vidē un ari mediju telpā saskatīja melnbaltajā domāšanā.

J.Rozenvalda prezentācija “Tautas attīstība, Latvijas valsts integrācijas politika un valodas referendums”

 

5. Valodas referenduma cēloņi

 

I.Vatoļins analizēja valodas referenduma cēloņus, norādot uz nepilsoņu institūtu, krievu valodas statusu, kā arī attiecībām ar Krieviju. Kaut arī bijis skaidrs, ka referendums šos jautājumus neatrisinās, cilvēki ir gribējuši, lai viņus sadzird. Notika etniskā mobilizācija. Turklāt saikne ar Latviju krievu vidū nav pārāk spēcīga, ja vecākā paaudze sevi asovciē ar PS un pašreizējo periodu saredz kā situācijas pasliktināšanos, tad jaunie cilvēki sevi un savu nākotni vairāk saista ar Latviju kā Eiropas valsti, nevis kā etniski latvisku valsti. Kaut arī viņiem šeit patīk (strana-zeme), viņi neizjūt valsti kā vērtību. Tāpēc pēc I.Vatoļina domām integrācija uz mīlestības pret valsti pamata nav iespējama. Viņš uzskata, ka ir laiks mainīt paradigmu un atvērt sistēmu. Jāredz Latvija kā sabiedrība, kas var nopelnīt Krievijas naudu un būt Eiropeiska vieta ar trilingvālu vidi, kur cilvēki saliedēsies iepretī Somālijas iebraucējiem.

 

6. Saliedēt vai integrēt Latvijas sabiedrību?

 

V.Makarovs sāka ar to, ka nav paredzēts iepludināt Latvijā Somālijas iebraucējus.
Pozitīvi ir tas, ka cilvēktiesību un diskriminācijas novēršanas ziņā ir paveikts ļoti daudz un šie jautājumi vairs nav dienas kārtībā. Ir nozīmīgi panākumi izglītības jomā. Arī etnisku konfliktu nav. Taču sabiedrībai kopumā ir grūti vienoties par vairākiem jautājumiem, kaut arī visiem, tai skaitā NA un SC ir labi nodomi. Jājautā, ko Latvijai vajag – saliedēt jeb integrēt?

Ar integrācijas politiku pārsvarā ir bijusi vēlēšanās citus izmainīt, mainīt viņu identitāti, pamācīt, kas jāciena. Ar integrēšanu ir tā – gribam kādu integrēt, bet viņš bēg. Nebūtu vēlama arī akulturācijas politika.
Taču Latvija nevar runāt arī par divkopienu valsti. Ir divas informācijas telpas, bet sociālā un ekonomiskā telpa nav dalīta. Esam viena sabiedrība, un tas jau ir panākums.

Lai būtu tālāki risinājumi, jāpārvar domstarpības attiecībā pret valodas statusa jautājumu, nepilsoņu problēmu, vēsturi. Ja šīs lietas netiks risinātas, tad cena par to būs augsta. Grūtākais, ka nespējam atzīt, ka jau esam jaukta sabiedrība. Bet ir jāatbrīvojas no bailēm. Nāciju saliedēt, tas nenozīmē, ka visi piekrīt visam. Bet ir jāpanāk vismaz politiskā līdzdarbība.

 

Diskusijā, kurā piedalījās arī R.Lappuķe, ĀM speciālo uzdevumu vēstnieks un L.Ose, IZM pārstāve, tika uzsvērts, ka sabiedrības saliedēšana ir aktuāla pašu latviešu vidū, jo dažkārt uzskati par to, kā būtu jāvirzās uz priekšu ir diametrāli pretēji. Kaut arī tika atzīts, ka uzskatu pretešķības ir krasas, atšķirībā no citām sabiedrībām, Latvijas sabiedrība ir spējusi mobilizēties izšķirošai rīcībai.
Tika atzīmēts arī, ka pašlaik ir konflikts starp divām taisnībām, bet, lai tiktu uz priekšu ir vai nu jāmaina šo taisnību interpretācija, vai jāiet uz kompromisiem, citādi tas var novest pie konflikta. Tika pārmests politiķiem par to, ka pirms referenduma netika izmantota iespēja koriģēt atsevišķas pozīcijas.